SALACGRĪVA.

Iztēlojieties ainu – pa Salacu uz upes grīvu, pie kuras kā sirms lācis paceļas senais lībiešu pilskalns, peld plostu plēnes – viena aiz otras, ne sākumu, ne galu saredzēt. Tās aizvijas tālu līkumā aiz Zirgakmeņa, varbūt pat līdz  Annasmuižas tiltam, kas pazīstams kā vecākais dzelzbetona tilts Baltijas valstīs. Plostu rindas izjūk iepretim Salacas mutei, kur tos krauj liellaivās un ved selgā pie “malkas jāņiem” – buriniekiem, kuri baļķus, stutmalku un citas Ziemeļvidzemes mežu bagātības piekrastes jeb kabotāžas braucienos nogādā uz Rīgu, Pērnavu, Rēveli vai Pēterpili.
Tāda ir Salacgrīva 20. gadsimta sākumā, miests, kas 1928. gadā pārtop par pilsētu, kur aizvien jūtams jūras spirgtais vējš, kūpinātu reņģu smarža un ceptu nēģu aroms, jo te ir slavenie Salacas nēģu tači, no kuriem mazās jūras čūskiņas nonāk uz restēm krāsnīs, sautējamajos katlos un kubuliņos zem sloga. Tā top “Salacas zutiņi”, kas garšojuši kā Krievijas cara galmā, tā Rīgas pils greznajās zālēs un metropoles restorānu kungu galā.
Laikam ejot, Salacgrīva no zvejnieku pilsētas ir izaugusi par ostas pilsētu, kur tiek godātas senās tradīcijas un saudzēta daba, jo Salaca ir vienīgā dabīgā lašu nārsta upe šai Baltijas jūras krastā no Ņevas līdz pat Nemunai un Vislai. Zaļā domāšana šaispuses ļaudīs ieaug no bērna kājas, un Salacgrīvas osta savā ziņā ir unikāla visā Latvijā – te ostas ekonomiskās intereses un vajadzības iet roku rokā ar ekoloģiskajām prasībām un novada ilgtspējīgo attīstību. Pat senā bāka te atradusi goda vietu Salacas krastā, pie promenādes, kas ved uz jahtu ostu. Uzvelciet buras jau Salacas grīvā!