KUIVIŽI.

Vietu, kur vecais Pērnavas pasta ceļš šķērso Krišupīti, tas ir starp Salacu un Igaunijas robežu pie Ainažiem, sauc par Kuivižiem. Te alkšņu mežu vienā pusē un priežu silu otrā nomaina randu pļavas, kas, sākušās aiz Krišupītes ietekas jūrā, iestiepjas tālu Igaunijā uz Pērnavas pusi gar Rīgas jeb Līvu līci, kā to sauc sābri igauņi. Tā vēsta senāki, 19. gadsimta otrās puses rakstu avoti, kuros arī uzzinām, ka Kuivižu ostu Krišupītes grīvā ar lāpstām 1860. gadā rakuši kādi desmit līdz trīspadsmit vīri, kuri droši vien pēc šī svētīgā darba gājuši uz Ainažiem mācīties par stūrmaņiem un kapteiņiem, jo tieši 1864. gadā pēc Krišjāņa Valdemāra iniciatīvas tur atvēra pirmo latviešu un igauņu jūrskolu vietējiem zemniekiem un zvejniekiem, kuri vēl arvien zvejo, kūpina zivis un vāra zušu zupu.
“Skaistākā jūrmala Vidzemē” – tā par randu pļavu liedagu Kuivižos teikts kādā 1934. gada ceļvedī “Apceļo dzimto zemi!”. Mūsdienās šīs piejūras palieņu pļavas ir īsta botāniķu eldorado, kur seklajos līcīšos mājo arī pīles, gulbji un zivju gārņi. No tuvējā purva vasaras vakaros baudīt saulrietu liedagā nāk arī aļņi, kuri graciozi aizpeld tālu jūrā, par sevi liecinot tikai ar varenajiem ragu žuburiem kaut kur pie horizonta.
Kuiviži tā ir arī miera osta mūžam steidzīgajiem un stresa pārņetajiem. Ar jahtu vai laivu izbraucot jūrā, te var baudīt pasakainu saules lēktu pāri piejūras priežu galotnēm, kaiju klaigas un gājputnu sasaukšanos, līdz tevi apņem miers, viļņu šalkas un kaut kur tālumā auto dunoņa uz “Via Baltica”. Pasaules miera izjūtas tuvu starptautiskajai automaģistrālei, tikai 100 kilometru no trokšņainās Rīgas un divtik tālu no Tallinas – tie ir Kuiviži – sens lībiešu zvejniekciems moderni mūsdienīgai atpūtai!