Salacgrīvas osta ir tālākā Latvijas ziemeļu osta. Tā jau 1368.gadā vēstures avotos minēta kā Livonijas arhibīskapa osta. Jau sākot ar 19.gadsimta 2.pusi Salacgrīvas osta izveidojās par nozīmīgu lauksaimniecības ražojumu un kokmateriālu eksportostu Ziemeļvidzemē. Kā osta šo laiku klasiskajā izpratnē tā tikai izveidota 20.gadsimata 60.gados, kad tikai izbūvēti ziemeļu un dienvidu moli, kā arī piestātnes zvejas kuģu apkalpošanai. Padomju okupācijas varas gados ostas darbība aprobežojās tikai ar zvejas kravu apkalpošanu. Ostai nebija savs statuss - tā bija kā Salacgrīvas ostas punkts, kas pakļāvās Rīgas zvejas ostai. Ostā bija izveidoti divi zivju pārstrādes uzņēmumi - Salacgrīvas zivju pārstrādes kombināts Salacas upes kreisajā krastā un zvejnieku kolhozs "Brīvais vilnis" Salacas upes labajā krastā. Mainoties politiskajām varām pagājušā gadsimta 90.gadu sākumā, Salacgrīvas osta pamazām kļuva par pilnvērtīgu kravas ostu. Visciešākā sadarbības saites Salacgrīvas ostai ir ar Zviedrijas un Somijas ostām. Taču tās nav vienīgās valstis, uz kurieni vai no kurienes ir vestas kravas caur Salacgrīvas ostu. Šajā sarakstā varam ierakstīt Vāciju, Dāniju, Holandi, Beļģiju, Poliju, Norvēģiju, Lielbritāniju, Spāniju un Portugāli.